Gremošanas orgānu sistēMA icon

Gremošanas orgānu sistēMA




Lejupielādēt 109.82 Kb.
VirsrakstsGremošanas orgānu sistēMA
Datums13.10.2013
Izmērs109.82 Kb.
TipsDokumenti
Avots

GREMOŠANAS ORGĀNU SISTĒMA



Tās funkcijas:

  1. motoriskā – uztura sasmalcināšana un barības virzīšana pa gremošanas traktu, ko nodrošina sienu muskulatūra;

  2. sekretorā – ar gremošanas sulu palīdzību nodrošina uzņemtās barības sašķelšanu līdz monomēriem, kas tiek cauri zarnu sieniņai (kanāla dziedzeršūnas);

  3. ar speciālu struktūru palīdzību (bārkstiņām) nodrošina sašķelšanās produktu uzsūkšanos asinīs vai limfā;

  4. inkretorā – bioloģiski aktīvu vielu sintezēšana un sekretēšana;

  5. imūnaizsargfunkcija – caur gļotādu nedrīkst iet ģenētiski sveši olbaltumi;

  6. sociālā – mātes un zīdaiņa kontakts.


Uzturvielu šķelšanu veic gremošanas sulu fermenti – siekalu, kuņģa sulas, aizkuņģa dziedzera sulas, aknu un zarnu sulas fermenti, kā arī membranālās gremošanas fermenti.


Fermenti – lat. fermentum – ieraugs jeb enzīms – bioloģiskie katalizatori, kas atrodas visos dzīvajos organismos un paātrina tajos notiekošās ķīmiskās reakcijas. Visi fermenti ir olbaltumvielas.

Pēc uzbūves tos iedala:

  1. vienkāršie fermenti – veidoti no aminoskābēm – pepsīns, tripsīns;

  2. saliktie fermenti – bez aminoskābēm ietilpst vēl arī neolbaltumvielu dabas savienojums – koferments. Olbaltumdaļa nosaka fermenta specifiskumu – spēju paātrināt tikai noteiktu ķīmisku reakciju. Koferments ķīmiskajā reakcijā pārnes atsevišķus atomus vai atomu grupas.

Fermentiem ir svarīga nozīme dzīvības procesos, jo daudzas reakcijas organismā bez fermentu klātbūtnes noritētu ļoti gausi. Tās praktiski nebūtu iespējamas.

Dazu ģenētiski determinētu slimību gadījumos kāds no fermentiem nesintezējas. Tā, piemēram, albīnisms izskaidrojams ar fermenta tirokināzes trūkumu, jo šis ferments piedalās ādas, matu, acu pigmenta – melanīna veidošanā no aminoskābes tirozīna.


Uzturs gremošanas kanālā tiek pārveidots gan fizikāli, gan ķīmiski, un šo procesu kopumu sauc par gremošanu.

Ar fizikālo pārveidošanu saprot uzņemtā uztura sasmalcināšanu, saberšanu un šķīdināšanu.

Ar ķīmisko pārveidošanu saprot uzturvielu šķelšanu fermentu ietekmē.

Gremošanas rezultātā polimēri tiek pārvērsti vienkāršākās vielās – monomēros. Depolimerizācijas rezultātā uzturvielas zaudē sugas specifiskumu, bet saglabā enerģētisko un plastisko vērtību.

Gremošanas kanālā noris divējāda gremošana:

  1. dobumgremošana jeb ekstracelulārā;

  2. membranālā.

Dobumgremošanā sākas uzturvielu šķelšana, bet membranālajā gremošanā tā tiek pabeigta.

  1. trešais gremošanas veids ir fagocitoze un pinocitoze, tās notiek šūnās.

Par gremošanas fizioloģijas pamatlicēju uzskata I. Pavlovu, kurš gremošanas dziedzeru darbības pētīšanai veltīja 23 gadus un par iegūtajiem rezultātiem saņēma augstāko apbalvojumu zinātnē – Nobela prēmiju.


^

Gremošanas sistēmas attīstība ontoģenēzē



Ontoģenēzē tā attīstās no entodermas. 1. attīstības nedēļā embrijam gremošanas sistēma veido noslēgtu caurulīti. Entodermai sāk liekties pretī ektoderma, pēc tam tās saplūst un izveidojas atvērta caurulīte – izveidojas mutes iedobums un taisnās zarnas iedobums, kas tālāk attīstās par mutes un deguna dobumu un anālo atveri. Caurulīte sāk augt straujāk nekā embrijs un ir spiesta izlocīties un veidot cilpas. Sāk diferencēties tās atsevišķas daļas. No šīs pašas caurulītes kā sānu izspīlējumi izveidojas gremošanas sistēmas dziedzeri: siekalu dziedzeri, aizkuņģa dziedzeris, aknas.

Sākumā gremošanas sistēmai izveidojas:

  1. priekšējā zarna (līdz diafragmai);

  2. viduszarna;

  3. gala zarna (visas resnās zarnas).

Vēlāk notiek sīkāka diferencēšanās.

Kad šī sistēma ir noformējusies – gremošanas traktu pamatā veido cauruļveida orgāni un to sieniņās ir trīs slāņi:

  1. Gļotāda jeb mukozais slānis (tunica mucosa). Tas parasti ir krokots. Sevišķi tas raksturīgi kuņģī un tievajās zarnās. Tajā ir ļoti daudz sīku gļotu dziedzeru, kuru izdalītās gļotas palīdz virzīt barības masu. Gļotādā tievo zarnu rajonā izveidojas papildveidojumi – bārkstiņas. Tās sastāv no vienas šūnu kārtas, kuru vidū ienāk arteriālais asins vads, vārtu vēnas zariņš un limfatiskais vads. Uz bārkstiņas ir mikrobārkstiņas – izaugumi uz katras šūnas virsmas. Mikrobārstiņas veido aktīvu virsmu uz kuras ir adsorbēti fermenti tā nodrošinot kontakta jeb membrānas gremošanu. Gļotādā raksturīga ļoti bagāta asinsrite, kas nodrošina uzsūktās barības aizvadīšanu.

  2. Gludās muskulatūras slānis (tunica muscularis). Tajās gremošanas trakta daļās, kas izveidojas ieliecoties ektodermai, ir šķērssvītrotā muskulatūra: 1/3 barības vada un anālais sfinkteris. Visos pārējos rajonos ir gludā muskulatūra, kas gribai nav pakļauta. To šķiedras iet divos, kuņģī pat trīs, virzienos. Obligāti ir gareniskais un gredzeniskais virziens. Visos gadījumos šīs šķiedras inervē veģetatīvā nervu sistēma, kas nodrošina peristaltiku. Normāli barība caur gremošanas traktu iziet 1 – 1,5 diennaktīs. Barības trakta garums – aptuveni 8 metri. Galvenais garums ir ap 6 m tievās zarnas un ap 1,5 m resnās zarnas.




Limfatiskais mezgls

Asosiētais dziedzeris

Enterīnās NS

Meisnera

gangliji un

šķiedras

Dziedzera izvadkanāls

Zarnu bārkstiņas

Enterīnās NS Auerbaha gangliji un šķiedras

Serozais apvalks

Asinsvadi

Apzarnis

Gļotādas apvalks

Zemgļotādas

slānis

Gļotādas

slānis

Lūmēns

Cirkulārā muskulatūra

Gareniskā muskulatūra

Zemgļotādas apvalks

Virsmas epitēlijs

Bārkstiņas

Gļotādas pamatslānis

Gļotādas muskulatūra

Dziedzeris

Gludās

muskulatūras

apvalks




  1. Serozais apvalks (tunica serosa), to veido saistaudi. Zem diafragmas to veido vēdera plēve.







Priekšējās zarnas derivāti


Mutes dobums - cavum oris


Tas sākas ar mutes atveri, ko ierobežo lūpas (labia oris). Lūpas veido šķērssvītrotā muskulatūra un to pārsedzošai ādai nav raga slāņa. Tas palielina to jūtību.

Mutes dobums sadalās divās daļās: priekštelpā (vestibulum oris) un īstajā mutes dobumā (cavum oris proprium). Priekštelpa ir pakavveida telpa no lūpām līdz zobiem. Augšējo griezējzobu līmenī atveras pieauss siekalu dziedzeru izvadkanāli. Priekštelpa savienota ar īsto mutes dobumu, kas atrodas aiz zobu saknēm. Īsto mutes dobumu no augšas norobežo cietās un mīkstās aukslējas (palatum durum et molle), no lejas – mutes diafragma, ko veido zokļa un mēles kaula muskulis (m.mylohyoideus). Mutes dobumu klāj gļotāda, kurā atrodas daudz gļotu dziedzeru. Mutes dobumā atrodas mēle un zemmēles dziedzeri. Mugurpusē mutes dobumu ar rīkli savieno atvere, ko sauc par rīkles ieeju jeb žāvu (fauces). Cietās aukslējas atdala mutes dobumu no deguna dobuma un tās veido augšžokļu aukslēju izaugumi. Cietās aukslējas pāriet mīkstajās aukslējās, kuru brīvo daļu sauc par aukslēju aizkaru. Tā ir muskuļu plātnīte, ko klāj gļotāda un kura atslābušā stāvoklī nokarājas uz leju. Mīksto aukslēju vidusdaļā atrodas neliels izcilnis – ūka jeb mēlīte (uvula). Mīksto aukslēju pamatu veido muskuļi, kas paceļ tās uz augšu, izstiepj uz abām pusēm un atdala aizdeguni (pars nasalis pharyngis) no rīkles mutes daļas (pars oralis pharyngis). Uz abām pusēm no mīkstajām aukslējām atiet gļotādas krokas, kurās atrodas muskuļi un kuras sauc par lokiem, kas veido rīkles gala sānu sienas. Katrā pusē atrodas divi loki, starp kuriem novietojas aukslēju mandeles (tonsilla palatina).


Zobi – dentes


Tie atšķiras pēc formas un funkcijas.




3212

2123




2- griezējzobi (dentes incisivi), kuru forma ir piemērota košanai - lāpstiņa

3212

2123




1- ilknis jeb acu zobs (dens caninus), kas ir plēsējzobs – vainadziņš ir piramidāls










2- mazie dzerokļi ( dentes praemolares) ar platu, kubisku vainadziņu

3- lielie dzerokļi (dentes molares) – (1 var būt reducēts) barības sasmalcināšanai





Zobs sastāv no:

  1. Zoba vainadziņa (corona dentis), 2. zoba kakliņa (collum dentis), kuru klāj smaganas un 3. zoba saknes (radix dentis).

Sakņu skaits ir 1-3. Griezējzobiem ir viena sakne; ilkņiem – 1, bet gara; dzerokļiem ir 2-3 saknes. Trīs ir augšējiem lieliem dzerokļiem.





Zoba vainadziņu no ārpuses klāj viscietākie audi organismā – emalja, kura biezi bojājas straujas temperatūras maiņas rezultātā. Emaljas turpinājums uz saknēm ir cements – vismīkstākie zobu audi, no kuriem atiet sīkas stiegriņas, kas fiksē zobus alveolās. Zoba pamatmasu veido dentīns – vidējs pēc cietības. Tam ir augstāka mineralizācijas pakāpe kā kauliem. Zoba saknes galotnē ir atvere pa kuru zobā ienāk kūlītis, kas sastāv no nerva un artērijas, bet iziet vēna un limfvads. Vainadziņa rajonā zobs ir dobjš, to piepilda mīksti saistaudi – pulpa. Tā baro un inervē zobu. Dzīves laikā cilvēkam zobi mainās. Pirmos zobus sauc par piena zobiem (dentes decidui). Tie, skaitā 20, parādās pirmajos divos dzīvības gados šādā kārtībā:

6.-8. mēnesis: apakšējie griezējzobi, pēc tam augšējie griezējzobi;

11.-15. mēnesis: pirmie dzerokļi;

15.-18. mēnesis: ilkņi;

20.-24. mēnesis: otrie dzerokļi.

Visus šos zobus nomaina pastāvīgi zobi (dentes permanentes). No pastāvīgiem zobiem vispirms parādās pirmie lielie dzerokļi. Pēc tam, sākot ar 7.-8. dzīvības gadu, iznāk pārējie pastāvīgie zobi. Zobu maiņas process turpinās līdz 12 gadiem. Pēdējie, reizēm tikai ap 15-30 gadiem, iznāk trešie lielie dzerokļi, kurus sauc par gudrības zobiem. Gudrības zobi dažreiz iznāk ne visi. Tos uzskata par rudimentāriem veidojumiem.





Īstajā mutes dobumā atrodas mēlelingua. Tā ir muskuļu orgāns, ko klāj gļotāda. Mēles gļotādā nav dziedzeru un tā ir nekustīgi saaugusi ar saistaudiem, kas atrodas starp mēles muskuļiem. Mēles apakšējās virsmas gļotāda ir gluda un tās epitēlijs nepārragojas. Mēlei ir trīs daļas:

  1. mēles sakne (radix linguae) – padod barību uz zobiem;

  2. mēles ķermenis (corpus linguae) – maina stāvokli runājot;

  3. mēles galiņš (apex linguae) – garšas un taustes orgāns.



^

Mēles mugurējā (augšējā) virsmā gļotāda veido garšas kārpiņas, kuras kalpo kā garšas receptori. Ir četru tipu garšas receptori:


  1. sēņveida (papillae fungiformes) – mēles galā kā sārti punkti (izteikti bērniem) – salds;

  2. valnīšveida (papillae vallatae) – uz robezas starp sakni un ķermeni, vislielākās;– rūgta;

  3. lapveida (papillae foliatae) –mēles malās, vāji attīstītas, īpaši bērniem – skābu;

  4. diegveida (papillae filiformes)– visā mēles virsmā, daļēji pārragojas, ja ir funkcionāli traucējumi gremošanas sistēmā – mēle kļūst balta ( īpaši pie kuņģa saslimšanām). Tām piemīt daļēji taustes funkcija.

Garšas šūnas novietotas grupās pa 50-150 šūnām. Tās funkcionē 10 dienas, pēc tam deģenerējas.






Receptori ir ne tikai mēlē, bet arī mutes dobuma sienās. Uzbudinājums no šiem receptoriem nonāk galvas smadzeņu pusložu garozas garšas centrā. Tāpēc vielas, kas nonāk mutes dobumā, izraisa garšas sajūtu, un analīzes rezultātā tiek noteikts, kādas vielas atrodas mutes dobumā un vai tās norīt vai spļaut ārā.

Mutes dobuma sienu receptoru kairinājums izraisa beznosacījuma reflektorisku siekalu, kuņģa sulas, aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanos. Receptoru kairinājums izraisa arī košļāšanas un rīšanas refleksus (rīšanas centrs iegarenajās smadzenēs).


Mutes dobumā atveras trīs pāri lielu siekalu dziedzeru (glandulae salivares majores) , kuri izdala 1-1,5 l siekalu diennaktī.






Pieauss siekalu dziedzeri (glandula parotis). Tas ir vislielākais – 20g. Izvadkanāls atveras mutes priekštelpā. Siekalās visaugstākā olbaltuma koncentrācija. Tā iekaisums – saslimšana parotīts jeb “cūciņa”.

Zemmēles siekalu dziedzeri (glandula sublingualis) – aptuvenais svars 12g. Atrodas zem mēles. Izvadkanāli ir vairāki. Siekalās daudz gļotu.

Zemzokļa siekalu dziedzeri (glandula submandibularis). Izvadkanāls atveras zem mēles. Daudz gļotu.

Siekalās ir:

  1. 98% ūdens;

  2. organiskās vielas: mucīns – gļotviela, kas piedod siekalām glumo konsistenci,

fermenti – amilāze, šķeļ polisaharīdus

glikozidāze – disaharīdus,

hialuronidāze – noārda šūnstarpu cementu,

nukleāzes – šķeļ nukleīnskābes.

lizozīms – šķīdina šūnapvalku un tā iznīcina stafilokokus, streptokokus u.c. mikroorganismus.

c) neorganiskās vielas – NaCl, KCl, CaCO3, Ca3(PO4)2, NaHCO3, skābie un sārmainie fosfāti.

Siekalu pH ir vāji sārmaina vai vāji skāba pH 6,5-7,05.

Siekalu funkcijas:

  1. Šķīdināt uztura sausās, cietās vielas, tā palīdzot noteikt to garšu.

  2. Izskalo mutes dobumu un palīdz izvadīt organismam nederīgas vielas. Samazina berzi runājot.

  3. Veido barības kumosu – mucīns.

  4. Siekalu fermenti šķeļ ogļhidrātus un nukleīnskābes.

  5. Nedaudz neitralizē skābes un sārmus uzņemtajā barībā.

  6. Lizozīma aizsargfunkcija.



^

Rīkle -pharynx



Rīkle pieder kā pie gremošanas, tā arī pie elpošanas orgāniem, jo tajā krustojas barības un elpošanas ceļš. Deguna dobums atveras rīklē ar divām hoānām, bet mutes dobums ar žāvu.

Rīkle ir piltuvveida muskuļaina caurulīte 12-15 cm gara. Rīkles muskulatūru veido trīs plakanie muskuļi, kas rīkli sašaurina: augšējais (m.constrictor pharyngis superior), vidējais (m. constrictor pharyngis medius), apakšējais (m.consstrictor pharyngis inferior). Rīkles sienas sānos un tās augšdaļā no abām pusēm ievijas īlenveida izauguma un rīkles daļas muskuļi (m.stylopharyngeus), kas ceļ uz augšu rīkli. Uz augšu rīkle sasniedz galvaskausa pamatu, bet lejasdaļā, VI kakla skriemeļa līmenī pāriet barības vadā.

Rīkle atrodas aiz deguna, mutes un balsenes dobuma, tādēļ tai izšķir trīs daļas:

  1. augšējā daļa jeb aizdegune (pars nasalis);

  2. vidējā daļa – mutes daļa (pars oralis);

  3. apakšējā daļa – balsenes daļa (pars laryngea).

Aizdegunes sānos atveras dzirdes (jeb Eistahija) kanāla rīkles atveres, kas savieno vidusauss dobumu ar rīkles dobumu. Barības traktam pieder rīkles mutes daļa.


^
Barības vadsoesophagus


Cauruļveida muskuļains orgāns, kura garums ir 20-25 cm. Sākas kakla rajonā un ir tiešs rīkles turpinājums. Novietojas no C6 – Th 11 skriemeļu līmenim.


Piegulst - no mugurpuses – skriemeļi, šķērso aortu;

sānos – kakla daļā – asinsvadu-nervu kūlītis, vairogdziedzera sānu daļas;

priekšpusē – kakla daļā traheja; krūšu daļā – traheja, kreisais bronhs, lielie asinsvadi, sirds somiņa; vēdera daļā – aknas.

^
Daļas – kakla no ostinum oesophageum līdz krūšu kurvja augšējai atverei

  • krūšu kurvja daļa – no krūšu kurvja augšējās atveres līdz hiantus oesophageus diaphragmatis

  • vēdera daļa – no hiantus oesophageus diaphragmatis līdz ieejai kuņģī 1-3 cm.


Barības vads neiet tieši vertikāli, bet izveido izliekumus frontālā plaknē, tā novirzoties no viduslīnijas.

Izliekumi - pa kreisi – kakla, krūšu kurvja augšējā daļā un lejasdaļā;

pa labi – krūšu kurvja vidusdaļā.


Barības vada diametrs visā garumā nav vienāds, ir:

  1. trīs anatomiskie sašaurinājumi – paša barības vada sākumā C6 līmenī; krūšu Th4-5 līmenī, kur trahejas bifurkācija; apakšējais – diafragmas, vietā, kur iziet cauri diafragmai.

  2. fizioloģiskie sašaurinājumi: Th8-9 līmenī, kur barības vadu no mugurpuses šķērso aorta; Th11 pie ieejas kuņģa kardiālajā daļā.

šajās vietās ēšanas laikā var aizķerties vai iestrēgt cieti un asi priekšmeti, piemēram, kauli, asakas, nejauši norītas pogas.

Barības vada sieniņu veido:

1)Gļotāda – tunica mucosa – veido gareniskas krokas, atrodas sīki limfas dziedzerīši.

2) Zemgļotāda – tunica submucosa – labi attīstīta irdeno saistaudu kārta. Tajā atrodas barības vada dziedzeri, kuri izdala gļotas.

3) Muskuļu slānis – tunica muscularis – izveidots no divām kārtām: ārējā – gareniskā un iekšējā cirkulārā. Barības vadā šķērssvītrotā muskulatūra pāriet uz gludo muskulatūru: augšējā 1/3 ir šķērssvītrotā; vidējā 1/3 – jaukta, apakšējā 1/3 – gludā.

4) Ārējais apvalks – kakla un krūšu kurvja rajonā – tunica adventitia; vēdera daļā tunica serosa s. peretoneum – vēderplēve.

Vadam ir peristaltika. Barība pa barības vadu virzās ātri un tikai apakšējā daļā īsu laiku aizkavējas. Tāpēc iekaisumi un apdegumi biežāk sastopami barības vada apakšējā daļā.


Viduszarnas derivāti


Pieder visi tie gremošanas orgāni, kas atrodas zem diafragmas līdz resnajai zarnai.

Ietilpst: - kuņģis

  • tievās zarnas: 12 pirkstu zarna, apzarņa zarna – tukšā (1/3) un līkā (2/3)

  • aknas

  • aizkuņģa dziedzeris

Vēderplēveperitonaeum – attīstās no mezodermas.


Plāna, gluda, spīdīga, valga, seroza plēve, kas klāj vēdera dobuma sienas (parietālā lapiņa) un lielāko daļu tur esošo orgānu, veidojot tiem serozu apvalku (viscerālā lapiņa). Dažus orgānus, piemēram, kuņģi, tukšo un līko zarnu aptver no visām pusēm (intraperitoneāli),saaug ar tā sienu, kļūstot par tā ārējo apvalku (tunica serosa); aknas, dzemdi – no trim pusēm (mezoperitoneāli); 12 pirkstu zarna, aizkuņģa dziedzeris, nieres – atrodas aiz vēderplēves (ekstraperitoneāli).

Starp abām lapiņām ir šaurs spraugveida vēderplēves dobums, kurā ir nedaudz seroza šķidruma (200 ml). Vēderplēve spēj iznīcināt tās dobumā iekļuvušus mikrobus. Ja mikrobu ir pārāk daudz (aklās zarnas vai kuņģa čūlas plīsuma gadījumā), var attīstīties vēderplēves iekaisums – peritonīts.

Vīriešiem vēderplēves dobums ir pilnīgi noslēgts, bet sievietēm pa dzimumceļiem savienojas ar ārējo vidi, tāpēc to iekaisuma gadījumā, infekcija var nonākt vēderplēves dobumā un radīt peritonītu. Vēderplēvei pārejot no orgāna uz orgānu vai arī no orgāna uz vēdera dobuma sienu, tā veido:

  1. saites – ligamentum, tās sastāv no 2 kārtām, starp kurām iet asinsvadi un nervi. Tās stiepjas platu plēvju veidā un to nozīme:

  1. caur tām pienāk orgānam asinsvadi un nervi, piemēram, dzemdes platā saite;

  2. fiksē orgānus – aknas, dzemdi – pie diafragmas.




  1. apzarņus – mesenterium, sākas ar sakni no mugurkaula un savieno zarnu ar vēdera dobuma mugurējo sienu. Tā ir divkārtaina plēve. Tā strauji paplašinās, veido krokotu, garu ārējo malu. Pie tās visā garumā pieaug tievās zarnas. Starp tā lapiņām arī iet artērijas zari, vārtu vēnas zari, nervi, limfvadi.

Nozīme:

a) nodrošina pienākošo un aizejošo asinsvadu, nervu, limfvadu fiksāciju;

b) paša orgāna fiksācija.


Šādi apzarņi ir vairāki:

I tievajām zarnām, izņemot divpadsmit pirkstu zarnu, mesenterium

II aklai zarnai mesenteriolum appendicis vermiformis

III resnās zarnas šķērsdaļai mesocolon transversum

IV S veida zarnām un taisnās zarnas augšdaļai mesocolon sigmoideum, mesorectum

Zarna, kam ir apzarnis, ir kustīga un var mainīt stāvokli barības pārvietošanas laikā. Šī kustīguma dēļ iespējama arī tā saucamā zarnu samešanās.


  1. tauku plēves omentum:

a) lielā omentum majus;

b) mazā omentum minus.


Lielā tauku plēve sākas no kuņģa lielā loka un līdzīgi priekšautam nokarājas uz leju līdz ieejai mazajā iegurnī, sedzot no priekšpuses šķērszarnu un tievās zarnas cilpas.

Mazā tauku plēve iestiepta starp aknu vārtiem, kuņģa mazo loku un divpadsmitpirkstu zarnu.

Vēderplēvē ir daudz jušanas nervu galu, tāpēc tā ir ļoti jūtīga pret kairinājumiem.





Kuņģis - ventriculus, s. gaster, s. stomachus


Tas atrodas kreisajā paribē (5/6), tūlīt zem diafragmas. Tilpums vidēji ir 1,5 l. Tā garums ir 25 - 30 cm, bet platums 12 - 14 cm.


Funkcijas:

  1. Barības rezervuārs – barība tur atrodas apmēram 1,5 – 3 stundas, atkarībā no sastāva. Visilgāk kuņģī uzturas taukvielām bagāta barība. Vienkāršie piena produkti un ogļhidrāti 0,5 stundas.

  2. Nodalījums, kur barību ķīmiski apstrādā. Kumosa iekšienē darbību turpina siekalas (ferments ptialīns, kas darbojas tikai sārmainā vidē). Kuņģa sula ir skāba, satur 1-1,5% HCl un fermentu pepsīnu, kas šķeļ olbaltumvielas līdz peptoniem. Ferments himozīns sarecina pienu. HCl aktivē pepsinogēnu. Skābajai videi ir arī aizsargfunkcija -10-15 minūtēs tiek inaktivēts pat holēras vibrions.

  3. Inkretorā funkcija – izdalās audu hormoni, kam ir gan lokāla, gan vispārēja iedarbība.

Kuņģī sintezējas un izdalās šādi hormoni:

serotonīns – stimulē gremošanu, gļotu sekrēciju, motoriku

gastrīns – sekmē pepsinogēna un HCl sekrēciju

enkefalīns – morfīna endogēnais savienojums, atkarīga sāpju jušana

bombezīns – stimulē HCl un aizkuņģa dziedzera sekrēciju

histamīns – stimulē klājšūnas

somatostatīns – paplašina asinsvadus

glikagons – glikogenolītiskais faktors.

4) Uzsūkšanās funkcija ir vāji izteikta. Uzsūcas atsevišķas zāļvielas un alkohols.


Kuņģim izšķir:

  1. – barības vada ieejas vieta (pars cardiaca);

  2. – kuņģa pamats (fundus ventriculi);

  3. – kuņģa ķermenis (corpus ventriculi);

  4. – vārtnieka daļa (pars pylorica);

  5. – mazais loks (curvatura ventriculi ninor);

  6. – lielais loks (curvatura ventriculi major).






Kuņģa sieniņa ir samērā bieza. Sastāv no:

  1. ārējā serozā apvalka (tunica seroza), ko veido vēderplēves lapiņa (aizsargnozīme). Apņem kuņģi no visām pusēm, izņemot lokus, gar kuriem iet asinsvadi un nervi.

Tunica seroza no kuņģa pāriet uz blakus orgāniem veidojot saites.

  1. muskuļu slānis – (tunica muscularis) veidota no gludās muskulatūras, kura novietojas trīs kārtās:

  1. ārējās šķiedras novietotas gareniski (stratum longitudinale). Novietotas galvenokārt loku rajonā;

  2. vidējās šķiedras ir cirkulāras (stratum circulare), vienmērīgi apņem kuņģi. Vārtnieka rajonā dod uzbiezinājumu un veido sļēdzējmuskuli jeb sfinkteri. Tas notur barību kuņģī, un uz divpadsmitpirkstu zarnu izlaiž pa porcijām, kad uzkrājušies skaldprodukti, kas iedarbojas uz receptoriem;

  3. iekšējās šķiedras iet slīpu atsevišķu šķiedru veidā (fibrae obliquae), kas no kuņģa ieejas izstaro uz citām tā daļām.

Muskulatūrai ir nozīme barības sajaukšanā. Kontrakciju vilnis ir trīs reizes minūtē.






  1. zemgļotādas slānis (tela submucosa) ir irdens saistaudu slānis, kuru bagātīgi caurvij limfvadi un asinsvadi.

  2. gļotādas slānis (tunica mucosa) ir 0,3-1,5 mm bieza. Stipri krokota, krokas iet dazādos virzienos. Daudz kroku ir fundālā daļā, mazāk ķermenī, bet mazā loka rajonā ir tikai gareniskas krokas un veidojas kuņģa celiņš. Pielāgojums šķidruma noplūšanai. Gļotādas krokas norobežo laukumiņus, kuru diametrs ir 1 – 16 mm un tajos novietojas kuņģa dziedzeri. Kuņģa dziedzeru kopējais skaits ir daudzi miljoni. Tos pēc lokalizācijas iedala:

A Kardiālos – tubulāri dziedzeri ar zarotiem tubuļiem. Izvads īss. Dziedzeri veido papildšūnu jeb mukocītu grupas. Bērniem neizveidoti.

B Īstenos – aizņem lielu laukumu. Visintensīvāk sekretē tie, kas ir mazajā lokā. Tubulāri dziedzeri, kuru atveres atveras kuņģa bedrītēs. Īstenos kuņģa dziedzeros ir četru tipu šūnas:

- galvenās – sintezē pepsinogēnu, himozīnsu, AAIF-anti anēmisko intestinālo faktoru;

  • klājšūnas – tajâs norit aerobā glikolīze, Cl- transportē no plazmas uz virsmas HCl;

  • papildšūnas jeb gļotšūnas;

  • dziedzera kakliņa šūnas – tās ir kambijs virsmas un dziedzeru epitēlijam.

C Piloriskajos – tie ir retāk kā īstenie. Vienkārši tubulāri. Sekretē gļotas + dipeptidāzes. Tajos starp mukocītiem ir daudz endokrīno šūnu .


Kuņģa dziedzeru galvenās un klājšūnas (pepsinogēns + HCl) kopā diennaktī izdala 2 litrus sekrēta – kuņģa sulas. Bez tam izdalās gļotas kardiālajos un piloriskajos dziedzeros. Visas gļotādas epitēlijšūnas izstrādā pret skābi izturīgas gļotas, kas nosedz virsmu un pasargā no pašsagremošanās. Dažādi kairinātāji (alkohols, skābes, sinepes…) izraisa pastiprinātu gļotu sekrēcija. Sekrēciju nomāc nikotīns. Aspirīns, daudzi citi medikamenti izraisa virsmas epitēlija eroziju.


^ Divpadsmit pirkstu zarnaduodenum


Tievās zarnas sākas no kuņģa vārtnieka ar divpadsmit pirkstu zarnu. Nosaukums radies no tās garuma – 12 blakus saliktiem pirkstiem – apmēram 25-30 cm, tā ir visīsākā zarnu daļa. Tā atrodas aiz kuņģa piloriskās daļas (vārtnieka) un veido pa kreisi atvērtu pakavu. Divpadsmit pirkstu zarnas cilpā iegulst aizkuņģa dziedzera galva. Divpadsmit pirkstu zarnai izšķir trīs daļas: augšdaļu (pars superior), kas ir visīsākā, lejupejošo daļu (pars descendens), kas ir visgarākā un apakšējo daļu (pars inferior), kas pāriet tukšajā zarnā. Zarnas lejupejošajā daļā atrodas neliels kārpiņveidīgs izcilnis, kurā atveras žultsvads un aizkuņģa dziedzera izvads.


Divpadsmit pirkstu zarnas funkcijas:

  1. Barības šķelšana. Divpadsmit pirkstu zarna ir pats svarīgākais gremošanas kanāla nodalījums. Tajā uz barību iedarbojas trīs gremošanas sulas: aizkuņģa dziedzera sula, žults un zarnu sula, ko izdala dziedzerīši gļotādas slānī. Tā kā šīs sulas visas ir ar sārmainu reakciju, tad skābā barības putriņa, kas no kuņģa nonāk divpadsmitpirkstu zarnā, diezgan īsā laikā tiek neitralizēta.

  2. U
    zsūcas ūdens, daži sāļi, vitamīni.



^ Aizkuņģa dziedzeris (pankreas) ir visnozīmīgākais gremošanas dziedzeris, jo tā producētā sula satur fermentus, kas šķeļ visas trīs uzturvielas: ogļhidrātus, taukus, olbaltumvielas.

Svars 60-80g., izstieptas formas. Tam izšķir: galvu (caput pancreatis), ķermeni (corpus pancreatis) un asti (cauda pancreatis). Galva ir visresnākā un platākā dziedzera daļa. Aste aiziet līdz kreisajai nierei un liesai. Aizkuņģa dziedzeri apņem saistaudu kapsula, kas iekšpusē saaugusi ar vēderplēves viscerālo lapu. Dziedzeris sastāv no daivām, kuras atdala saistaudi. Daiviņās atrodas ārējās sekrēcijas acinusi (morfofunkcionāla pamatvienība), kas sastāda 97% no dziedzera masas, un iekšējās sekrēcijas saliņas - 3% no visas dziedzera masas.

Visā dziedzera garumā no kreisās uz labo pusi stiepjas centrālais kanāls (ductus pancreaticus), kas uzņem dziedzera sekrētu un aiznes uz divpadsmitpirksu zarnu. Diennaktī dziedzeris izstrādā līdz 2 litriem sulas ar vāji sārmainu reakciju (pH=7,8-8,4). Sulā sausnes ir 1,5%, gandrīz visa ir organiskās vielas, galvenokārt fermenti. Sākotnēji šie fermenti ir neaktīvi, lai nesagremotu pašu dziedzeri. Sekrēta sintēzei un izvadīšanai ir vajadzīgas 1,2 - 2 stundas.

Galvenie fermenti:

  1. tripsinogēns un himotripsīns – turpina pepsīna darbību, sašķeļot vienkāršos olbaltumus līdz aminoskābēm. Aktīvs tas kļūst tikai satiekoties ar fermentu enterokināzi, ko izdala pati zarna. Tikai tad izveidojas tripsīns.

  2. karboksipolipeptidāze un aminopeptidāze – šķeļ polipeptīdus;

  3. lipāze – šķeļ taukus, aktivējas satiekoties ar žultsskābēm;

  4. amilāze, maltāze – šķeļ ogļhidrātus.


Aizkuņģa dziedzeru darbība, labi pielāgojas barības veidam. Aizkuņģa dziedzera sula satur pārsvarā to fermentu, kas šķels dominējošo barības vielu. Praktiski svarīgs secinājums, ka nedrīkst strauji mainīt diētu, tad var iestāties gremošanas traucējumi. Aizkuņģa dziedzera asinsvadi un limfātiskie ceļi cieši saistīti ar zarnām.




^



Aknashepar


Tās ir lielākais mūsu ķermeņa gremošanas dziedzeris. Svars sasniedz 1500 g, kopā ar tajā esošajām asinīm – 2300 g, dažreiz pat 3000 g.

Tām ir sarkani brūna krāsa un samērā blīva konsistence. Aknu audus veido liels skaits dziedzeršūnu, kas atrodas ap centrālo vēnu un veido sešstūrainas daiviņas. Cilvēka aknās ir ap 500 000 daiviņas (lobuli hepati). Katru tādu daiviņu, kas ir 1 -1,5 nm lielumā, veido radiāli izvietoti aknu šūnu baļķīši, starp kuriem zarojas sinusveida asins kapilāri. Ap asinsvadu kapilāriem ir šaura prekapilārā telpa (spatium perisinusoideum), kurā atrodas prekolagēnās šķiedras, kas balsta kapilārus. Aknu baļķīšus veido divās kārtās novietotas aknu šūnas (hepatocīti), kuras savstarpēji ir cieši saistītas ar desmosomām. Virsma starp abām hepatocītu kārtām ir ieliekta, tādēļ veidojas 0,5 – 1,0 mkm plati žults kanāli. Starp žults kapilāriem atrodas asins kapilāri. Tādēļ katram hepatocītam var izšķirt žults kapilāra polu, caur kuru no aknu šūnas kapilārā izdalās žults, un asinsvada polu, caur kuru perikapilārā telpā un asinīs izdalās glikoze, urīnviela, olbaltumvielas un citas vielas. Starp kapilāru endotēlija šūnām atrodas zvaigžņveida šūnas jeb Kupfera šūnas, kuras piedalās aizsargreakcijās un pilda aknu makrofāgu funkcijas.

Aknas atrodas vēdera dobuma labajā pusē zem diafragmas kupola un aizpilda labo paribi un nelielu daļiņu no kreisās paribes. Normā aknas nenoslīd zem ribu lokiem.






Aknām izšķir šķirtnes jeb diafragmas virsmu (facies diaphragmatica) – tā ir augšējā izliektā virsma, gluda un atgādina bekas ārpusi. No aknu priekšējās malas notiek krasa pāreja iekšējo orgānu virsmā (facies visceralis), tā ir apakšējā virsmā. Apakšējā virsma ir reljefaina, tajā ir orgānu nospiedumi un vairākas rievas:

  1. divas gareniskās rievas, kas iet no priekšpuses uz mugurpusi;

Kreisās puses rieva dala aknas divās daivās: mazākā – kreisā (lobus hepatis sinister) un lielākajā – labajā (lobus hepatis dexter). Labās puses rievas priekšējā daļā atrodas žultspūslis (vesica fellea). Starp gareniskajām rievām atrodas divas nelielas daivas, kuras vienu no otras atdala

  1. šķērsrieva, kas atrodas perpendikulāri iepriekšējām. Šķērsrievā atrodas tā saucamie aknu vārti (porta hepatis), kuros ieiet vārtu vēna, aknu artērija un aknu nervi, bet iznāk aknu žultsvads un limfvadi. Vārtu vēna sākas ar kapilāriem vēdera dobuma nepāra orgānos. Līdz ar to vārtu vēnas sistēmā iekļūst monomēri, minerālvielas, mikro- un makroelementi, vitamīni. Neiekļūst tauku skaldprodukti. Aknu artērija, kas nodalās no aortas vēdera daļas trijzaru artērijas un dod simetrisku kapilāru tīklu pa aknām. Žultsvads sākumā saucas kā aknu vads, tas izvada no aknām žulti, iet uz žultspūsli, kur žults uzkrājas un tikai tad iet uz divpadsmitpirkstu zarnu. Pa šo vadu aknas nepārtraukti izdala žulti, diennaktī ap 700 ml.





Žultspūšļa tilpums ap 60 ml, tas ir bumbierveidīgs un tam ir divas funkcijas:

  1. rezervuārs;

  2. notiek ūdens atpakaļatsūkšanās no žults.

Atveri no žultspūšļa uz divpadsmitpirkstu zarnu norobežo slēdzējmuskulis, kas atveras barības putriņai ieejot zarnā. Vienlaaicīgi sasprindzinās žultspūšļa muskulatūra.


Žults sastāvs:

  • 98% ūdens;

  • žultsskābes – emulģē taukus, t.i. sadala tos ļoti sīkās daļiņās. Vieglāk iedarboties lipāzei. Nodrošina taukskābju uzsūkšanos, jo tās kompleksā ar žultsskābēm šķīst ūdenī;

  • žults pigmenti: bilirubīns (zaļš) un biliverdīns (dzeltens) – radušies no hemoglobīna, ja pigmenti pastiprināti nonāk asinīs, āda un gļotāda kļūst dzeltena;

  • gļotviela mucīns;

  • holesterīns;

  • taukskābes;

  • neorganiskie sāļi.


Žults funkcijas:

  1. ekskretorā – izdalītājfunkcija (holesterīns, žults pigmenti, steroīdie hormoni, Fe, Ca, ūdens, dažādi medikamenti - alkoloīdi, salicilskābes atvasinājumi, da/zi sulfanilamīdu preparāti un dažas antibiotiskās vielas);

  2. aktivējoša ietekme uz fermentiem, īpaši lipāzi;

  3. emulģē taukus;

  4. sekmē taukskābju uzsūkšanos;

  5. pastiprina zarnu peristaltiku;

  6. bakteriostatiskas spējas. Ja traucēta žults izdalīšanās, zarnās pastiprinās pūšanas procesi.


Pārējās aknu funkcijas:

  1. no uzsūktajām aminoskābēm, citās kombinācijās veidojas konkrētā cilvēka organismam raksturīgi asiņu olbaltumi;

  2. veidojas imunobioloģiskas vielas;

  3. no uzsūktās glikozes veidojas glikogens;

  4. ir daudzu smago metālu depo, arī mikroelementu Cu, Fe, Mn;

  5. tiek atindēti daudzi kaitīgi produkti, kas tikuši cauri resnās zarnas sieniņai.





Venozajiem kapilāriem, kas caurauž daiviņas, ir īpatnēja uzbūve. To sienas sastāv no zvaigžņveida formas retikulārajām šūnām (Kupfera šūnas), kurām ir stipri izteiktas fagocitāras īpašības. Tās absorbē no asinīm koloidālas vielas, cietas daļiņas, mikrobus, indi.





^

Tievās apzarņa zarnas - intestinum tenue



Tievā zarna cilvēkam ir mīksta elastīga caurule, kas kopā ar divpadsmitpirkstu zarnu ir apmēram 5-6 m gara un ar 2,5-3 cm lielu diametru.





To nosacīti iedala tukšajā zarnā – jejunum (2/5) un līkajā zarnā - ileum (3/5). Krasas anatomiskas robežas starp abām zarnu daļām nav. Atšķirība ir gļotādā. Tukšās zarnas gļotāda ir vairāk krokota, ar lielāku uzsūcošo virsmu.

Gļotāda veido regulāri izvietotas, gandrīz šķērsām ejošas krokas skaitā ap 900, tā veido arī bārkstiņas, 0,5-1,5 mm garus izaugumus; kopskaitā ap 4 miljoni. Tukšajā zarnā ir ap 22-40 bārkstņām 1 kvadrātmilimetrā, līkajā ap18-30. Gļotādas krokas un bārkstiņas, kā arī epitelocītu mikrobārkstiņas ievērojami palielina tievās zarnas virsmu un tam ir liela nozīme uzsūkšanas procesā. Mikrobārkstiņas 1 mm2 ir 60-90, katras mikrobārkstiņas garums 0,9-1,25, diametrs – 0,08-0,11 mm. Mikrobārkstiņas 30 – 40 reizes palielina uzsūcošo virsmu. Mikrobārkstiņu citolemmas ārējā virsma ir nosegta ar lipoproteīdu un glikozaminoglikānu pūkveida struktūrām jeb glikokaliku. Pie mikrobārkstiņām ir piesaistīti dažādi fermenti, kas nodrošina membranālo gremošanu un vielu uzsūkšanu, - nuklezīddifosfotāze, L glikozidāze, D glikozidāze, aminodipeptidāze u.c. Starp bārkstiņu epitēlija šūnām atrodas kausveida gļotšūnas. Bārkstiņu epitēlijā ir dažas endokrīnas šūnas. Pie bārkstiņu pamatnes atveras zarnu dziedzeri jeb kriptas (cryptae intestinales). Vienā kvadrātmilimetrā ir ap 100 kriptu. Kriptu garums ir no 0,25 – 0,5 mm, platums – 0,07 mm.


Visā zarnas garumā ir liels skaits limfmezgliņu, kas novietojas gļotādā un daļēji zemgļotādas slānī. Limfmezgliņos uzkrājas leikocīti, kas lielā skaitā nonāk zarnu dobumā. Limfmezgliņi novietojas pa vienam, bet līkajā zarnā saplūst, veidojot uzbiezinājumus, tā sauktās Peijera plātnītes. Tās skaitā no 20-30 novietojas gar garenisko līkās zarnas asi sienā, kas pretēja apzarņa piestiprināšanās vietai.





Tievās zarnas funkcijas:

  1. Vēl barības šķelšana – ap 40%. To veicina pašas zarnas sula. Diennaktī tā izdalās vairāki litri. Pēc struktūras ir duļķains, iedzeltens šķidrums, kurā peld gļotu piciņas, ar sārmainu reakciju (pH=7,5). Pēc sastāva līdzīga aizkuņģa dziedzera sulai. To producē Liberkina tubulārie dziedzerīši un biķerveida šūnas (Brunera) producē gļotas. Zarnu sula satur: fermentus visām uzturvielu grupām:

  • eripsīns uz peptoniem

  • lipāze uz taukiem

  • amilāze uz cieti

  • maltāze, laktāze, invertāze uz disaharīdiem

  • enterokināze – “fermentu ferments” aktivē tripsinogēnu


Sulas sekrēciju veicina: a) zarnas mehānisks kairinājums, b) uzturvielu skaldprodukti, c)aizkuņģa dziedzera sula.


2) Uzsūkšanās funkcija – galvenā. No visiem skaldproduktiem te uzsūcas 92% . Citās gremošanas trakta daļās uzsūkšanās ir maz izteikta. Mutes dobumā uzsūcas daži medikamenti (nitroglicerīns); kuņģī nedaudz ūdens, alkohols. Resnajā zarnā – ūdens un sāļu šķīdumi, glikoze.

Uzsūkšanās ir saistīta gan ar tīri fizikālām norisēm, gan ar aktīvu fizioloģisku procesu. Fizikālās norises ir filtrācija, osmoze un difūzija. Uzsūkšanās process galvenokārt ir saistīts ar zarnu gļotādas epitēlijšūnu aktīvu darbību.

  1. Endokrīnā funkcija (seratonīns, histamīns, motilīns, sekretīns, enteroglikagons, holecistokinīns, pankreozimīns, gastrīns).






Resnās zarnas intestinum crassum


  1. Tievo zarnu pāreja resnajās.

  2. Aklā zarna – caecum.

  3. Aklās zarnas piedēklis – appendix vermiformis.

  4. Resno zarnu augšupejošā daļa - colon ascendens.

  5. Šķērsdaļa – colon transversum.

  6. Resnās zarnas lejupejošā daļa – colon descendens.

  7. S veida zarna - colon sigmoideum

  8. Taisnā zarna – rectum.


Labās puses paribē līkumainā zarna pāriet resnajā zarnā.Resnās zarnas garums ir 1,5 –2 m. Resno zarnu iedala trīs daļās: aklajā zarnā, kam ir tārpveida piedēklis, lokzarnā (colon) un taisnajā zarnā.

Atšķirībā no tievām zarnām:

  1. Tām ir lielāks diametrs (5-8 cm) un zarnu ārējam slānim ir tauku piedēkļi.

  2. Muskuļu slānī cirkulārās šķiedras iet nepārtraukti, bet gareniskās ir trīs lentu veidā. Lentes ir īsākas nekā zarna, tās iestiepjas un rodas maisveidīgi izspīlējumi (haustra coli).

  3. Gļotādai ir maz kroku un nav bārkstiņu – nevar vairs notikt uzsūkšanās. Atsūcas tikai ūdens. Te formējas nesagremotā barība par fekālijām. Resnajās zarnās notiek nesagremoto ogļhidrātu rūgšana un nesagremoto olbaltumvielu pūšana. Olbaltumvielām pūstot, rodas indīgas vielas – indols, fenols, skatols u.c. Šīs vielas uzsūcas un tiek atindētas aknās. Rūgšana un pūšana resnajās zarnās notiek mikroorganismu ietekmē.

Resnajā zarnā ir arī mikroorganismi, kas sintezē dažus organismam ļoti nepieciešamus vitamīnus – B6, K vitamīnu, folijskābi un biotīnu. Ja ilgstoši lieto antibiotikas, izmainās zarnu flora. Līdz ar to organismā var tikt pārtraukta šo vitamīnu, īpaši biotīna un folijskābes, sintēze un var rasties nopietni organisma funkciju traucējumi. Tāpēc, ārstējoties ar antibiotikām, vienmēr jālieto polivitamīni.

Zarnas sākuma daļai ir akla maisa forma, ko sauc par aklo zarmu. Aklajā zarnā atveras līkā zarna. Uz ieejas cirkulāras muskuļu šķiedras – vārstulis. No aklās zarnas atiet tievs (diametrs 0,5-1 cm), arī akls 8-15 cm garš tārpveida izaugums. Aklās zarnas piedēklis var atrasties blakus labajai olnīcai un olvadam, reizēm pieguļ līkās zarnas beigu daļai vai aiz aklās zarnas.Cilvēkam tas ir rudimentārs. Pati aklā zarna atrodas vēdera dobuma apakšējā daļā, labā zarnu kaula bedrē. No šejienes tā turpinās uz augšu līdz apakšējai aknu virsmai un labajai nierei un tā tiek saukta par augšupejošo zaru (colon ascendens). Tās garums 12 –20 cm. Pie aknām resnā zarna veido leņķi un virzās pa kreisi šķērsā virzienā, veidojot izliekumu nabas rajonā, kas nokarājas uz leju. Šo resnās zarnas daļu sauc par šķērszarnu (colon transversum). Garums 30 –50 cm. Apzarnis atļauj zarnai stipri izmainīt savu novietojumu. Liesas līmenī zarna gandrīz zem šaura leņķa no jauna izliecas, pagriežas uz leju un iet vēdera dobuma kreisajā pusē – lejupejošā zarna (colon descendens) – 10 –15 cm. Tālāk uz leju resnā zarna pāriet S-veida zarnā (colon sigmoideum), kas atrodas kreisā zarnu kaula bedrē. S-veida zarna, pārliecoties pāri mazā iegurņa ieejas līnijai, uzgulstas uz krusta kaula un trešā skriemeļa līmenī pāriet taisnajā zarnā (rectum). 15-20 cm garā taisnā zarna novietojas mazā iegurņa dobumā un starpenē. Taisnā zarna sastāv no ampulārās daļas 10 –13 cm, kas pāriet anālajā kanālā 2,5 – 3,0 cm. Tā ir resnās zarnas un visa gremošanas trakta beigu daļa, kas atveras uz āru ar tūpļa atveri (anus). Gredzenveidīgas muskuļu šķiedras apkārt tūpļa atverei veido muskuļu sabiezinājumus – divus sfinkterus: a) iekšējo – mūsu gribai nepakļauto un b) ārējo, ko veido šķērssvītrotā muskulatūra.

Taisnās zarnas uzbūvē ir īpatnības. Tās gļotāda veido trīs šķērskrokas – divas kreisā pusē un vienu labajā pusē. Anālā kanāla daļā krokas novietojas gareniskā virzienā. Starp krokām veidojas padziļinājumi. Zem tiem sienā ir venozie pinumi. Gļotāda virs pinumiem paceļas un izveido valnīti. Te var izveidoties hemoroīdi.

Sievietēm taisnās zarnas priekšpusē atrodas dzemde un maksts; vīriešiem urīnpūslis, sēklas pūslīši, sēklas vadi, priekšdziedzeris.

^

Resnās zarnas sieņa sastāv no: 1) Tunica mucosa, 2) Tele submucosa, 3) Tunica muscularis, 4) Tunica adventitia, 5) Tunica serosa



Gļotāda izveido pusmēness krokas (plicae semilunares). Parasti trīs. Resnajās zarnās vairs nav zarnu bārkstiņu. Viscaur izkaisīti zarnas dziedzerīši (glandulae intestinales), kas izstrādā gļotas, kas palīdz veidot fekāliju masu.
Visā resnās zarnas gļotādā (izņemot tārpveida piedēkli), ir daudz limfatisko dziedzerīšu (folliculi lymphatici solitares) . Aklo zarnu agrāk sauca par vēdera mandeli. Gļotāda veido vārstuļus starp tievo un resno zarnu un aklo un tārpveida izaugumu.
Zemgļotāda irdeni savieno gļotādu un muskuļu kārtu.

Muskuļu kārta novietojas 2 slāņos: gareniskajā un cirkulārajā. Gareniskais slānis nav vienmērīgs, bet koncentrējas trīs lentās. Viena lenta ir brīva, pie otras piestiprinās lielā tauku plēve, pie tās – resnās zarnas šķērsdaļa. Gareniskās lentas nav tārpveida izaugumam un taisnajai zarnai. Lentas ir īsākas par resnās zarnas garumu, tāpēc tā sakrokojas, veidojot izspīlējumus

Cirkulārā slāņa muskulatūra sakārtota vienmērīgi, izņemot vietas, kur veidojas sfinkteri – starp tievo un resno zarnu; - iekšējais anālais sfinkteris.

Serozais apvalks uz resnajām zarnām izveido tauku piekarus. Tie neveidojas tārpveida piedēklim un taisnai zarnai.

Pievienot dokumentu uz jūsu emuāru vai tīmekļa vietne

līdzīgs:

Gremošanas orgānu sistēMA iconPsihes bioloģiskie pamati Gremošanas orgānu uzbūve un funkcijas

Gremošanas orgānu sistēMA iconIV. Gremošanas procesu bioķīmiskais raksturojums Gremošanas procesu bioloģiskā nozīme un bioķīmiskais mehānisms

Gremošanas orgānu sistēMA iconGremošanas fizioloģija (Biol5165, 4 kr p.)

Gremošanas orgānu sistēMA iconGremošanas procesu bioķĪmiskais raksturojums

Gremošanas orgānu sistēMA iconMs dos failu sistēma (1) Failu sistēma ir os daļa, kas iekļauj

Gremošanas orgānu sistēMA iconEnzimoloģija 11. lekcija Saturs: Gremošanas trakta enzīmi

Gremošanas orgānu sistēMA iconVentilācijas sistēma

Gremošanas orgānu sistēMA iconAtalgojuma sistēMA

Gremošanas orgānu sistēMA iconDatora vadības sistēma

Gremošanas orgānu sistēMA iconUzņēmējdarbības mikrovides rādītāju sistēma

Novietojiet šo pogu uz jūsu vietni:
Dokumenti


The database is protected by copyright ©skola.okuladocs.com 2000-2013

send message
Dokumenti