“tikums’’, “raksturs’’, “paraža’’ icon

“tikums’’, “raksturs’’, “paraža’’




Virsraksts“tikums’’, “raksturs’’, “paraža’’
Datums15.10.2013
Izmērs39.7 Kb.
TipsDokumenti
Avots

  Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas nozīmīgām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē.


Ētika ir grieķu cilmes vārds ar nozīmi “tikums’’, “raksturs’’, “paraža’’, “paradums’’. Vārds ētisks pats par sevi ir neitrāls, kas neliecina ne labu, ne sliktu, jo apzīmē tikai konkrētas personas vai cilvēku grupas attieksmi pret tradicionāli izveidojošos vai topošo vērtību sistēmu.


Ētika vienmēr ir bijusi un ir saistīta ar sabiedrību. Ētika filozofiski pēta labo un ļauno, dzīves jēgu, cilvēku tikumus kā gudrību, skaistumu un taisnīgumu jau kopš seno grieķu Aristoteļa, Sokrāta un Platona laikmeta.


  Visu morālo spriedumu uzdevums ir vadīt cilvēku praktisko dzīvi, reālo darbību ikdienā. No dzīves problēmu aktualitātes ir atkarīgs, kura no ētikas problēmām izvirzās ētikas risināmo problēmu priekšplānā.


  Padomus kā padarīt dzīvi labāku, pilnvērtīgāku var rast ne tikai filozofiskajā ētikā, bet arī mākslā, publicistikā, pedagoģijā, reliģijā un folklorā.

Laika gaitā ētikas jēdzienam ir doti daudz dažādi formulējumi un skaidrojumi. Lūk, daži no tiem:


* ētika ir prāta un sirds higiēna;

* ētika ir filozofija par cilvēku dzīves augstākiem mērķiem, ideāliem, augstāko patiesību;

* ētika ir mācība par cilvēka potenciālajām iespējām un to humānu izmantošanu;

* ētika ir cilvēcisko attiecību būtības izteicēja;

* ētika ir godbijība pret visu dzīvo;

* ētika ir dzīves balsts;

* ētika sākas tur, kur beidzas vārdi;

* ētika ir sadzīvošanas, dzīves māksla, pašrefleksijas un pašapziņas mācība;

* ētika ir mācība par labo un ļauno un tā izpausmēm cilvēku rīcībā.

 

Ētikas priekšmetu tuvāk raksturo dažādi ētikas virzieni, ko iedala atkarībā no izvirzītajiem pamatjautājumiem:


* ^ Tikumu ētika, kur noteicošais ir paša cilvēka personība, rakstura iezīmes un īpašības. Cilvēka un sabiedrības morālās dzīves pamattikumu meklēšana.

  * Dzīves ētika, kas sevī ietver daudzus ar cilvēku dzīvi saistītus aspektus: brīvība, mīlestība, nāve, darbs, jaunrāde u.tml.

  * ^ Situātīvā ētika – tiek meklētas jaunas normatīvas situācijas, kas pieder kristīgi orientētam virzienam un ir ieguvusi dialektiskās teoloģijas apzīmējumu.

  * Teoloģiskā ētika, kas aplūko Dieva jēdziena nozīmi ētikā.

* Ekoloģiskā ētika, kas rūpējās par cilvēka negatīvās iedarbības sekām uz apkārtējo vidi, cilvēka humānu attieksmi pret dabu.

  * ^ Sociālā ētika, kuru var raksturot kā sadzīves ētiku, kad ir jāsaprotas dažāda vecuma, dzimuma, profesiju, izglītības pārstāvjiem.

  * Nevardarbības ētika ir saticības un miera ētika, kuras mērķis ir veidot cilvēku, tautu, valstu attiecības, kas ir brīvas no vardarbības.

  * ^ Teleoloģiskā ētika, kuras pamatā ir pārliecība, ka sekas ir izšķirošais faktors. Tā norāda, vai cilvēka rīcība ir bijusi morāli pareiza vai nē.

  * Deontoloģiskā ētika, kuras centrā ir uzskats par pienākumu. Pienākumu ētika, kas analizē jautājumus par aizlieguma un atļautības dažādajām pakāpēm, indivīda pienākumu pret sabiedrību.

* Hedonisms (grieķu valodā hēdonē – bauda), kas par svarīgāko cilvēka dzīvē uzskata gūt baudu un izvairīties no ciešanām, liekot šo mērķi par galveno virzošo spēku cilvēka dzīvē.

  * Enerģisms (evolucionisms) – ētikas virziens, kas uzskata ka cilvēka īstais dzīves uzdevums ir intelektuālo spēju attīstīšana un nodarbināšana. Enerģisms tiecas pēc zinātnes, saimnieciskās darbības un kultūras vispusīgas attīstības.

  * Utilitārisms (latīņu valodā utilitas – derīgums) par darbības kritēriju pamattikumu uzskata derīgumu. Derīgais ir laime. Lieta, kas garantē lielāku laimi, tiek uzskatīta par morāli pareizāku.


Šī kursa ietvaros mūs vairāk interesē tieši divi citi ētikas novirzieni, kas būtībā savā starpā ir ļoti cieši saistīti. Tie ir:

1) uzņēmējdarbības ētika jeb tā saucamā biznesa ētika, kas ietver sevī personības iniciatīvu, naudas darījumus, komercdarbību un brīvo uzņēmējdarbību kultūras un ētikas jautājumus.

^ 2) profesionālā ētika, morāle - nosaka tikumisku raksturu tām cilvēku savstarpējām attiecībām, kuru avots ir viņu profesionālā darbība. Piemēram: pedagoga ētika, žurnālista ētika, ārsta ētika, komponista ētika utt.

Ar profesionālo ētiku kontekstā nedalāmi ir saistāmi arī biznesa ētikas pamatprincipi.


Uzņēmējdarbības ētika

 

Uzņēmējdarbība (angļu valodā business – profesija, nodarbošanās, darījums, pienākums, tiesības).

  Uzņēmējdarbības ētika parasti tiek raksturota kā kalpošana citiem cilvēkiem, sagādājot viņiem jūtamus labumus un saņemot par to ienākumus, kas attaisno ieguldījumus, paliekot morāles ietvaros. Tā ir mācība par patieso un nepatieso, labo un ļauno, atbildību un brīvību, taisnīgo un netaisnīgo, varu īpašajās situācijās un attiecībās, kas rodas uzņēmējdarbībā. Ētika uzņēmējdarbībā vairo uzņēmuma labo slavu un ienākumus.

Vienlīdzība, taisnīgums, derīgums ir trīs svarīgākie uzņēmējdarbības ētikas pamatprincipi.


Nav atsevišķu, tikai uzņēmējdarbībai raksturīgu morāles normu, tās ir tās pašas ētikas nacionāli specifiskās un vispārcilvēciskās vērtības, tikai piemērotas uzņēmējdarbībai raksturīgajām situācijām un attiecībām. Tās pamatfunkcijās ietilpst: rosināt un atbalstīt uzņēmējdarbībā iesaistīto cilvēku tikumisko izaugsmi, dot uzņēmējdarbības un sabiedrības attiecību orientierus, nepieļaujot kaitējumu nevienai no pusēm. Tā ir savstarpēji saistīta ar likumu, jo tos apvieno viens mērķis – nepieļaut, ka uzņēmējdarbība kaitētu sabiedrībai vai kādai tās daļai. Piemēram, ētikas normu pārkāpšanā bija apsūdzēta “Laima” – saldumu ražošanas uzņēmums, kas savā reklāmā apgalvoja, ka konfektes ir labāka dāvana pat par grāmatām. Konflikts tika atrisināts mainot reklāmas tekstu. Uzņēmējdarbības ētika neprasa un nevar prasīt, lai uzņēmējdarbībā ētiskie orientieri būtu svarīgāki par izdevīgumu un ekonomisko efektivitāti. Tā virza uz ētisko vērtību saskaņošanu ar ekonomisko izdevīgumu un efektivitāti.

  Rietumu pasaulē plaši izplatīti kļuvuši kursi, kas ir paredzēti visiem firmu darbiniekiem biznesa ētikā un etiķetē. Uzņēmējdarbības ētikas kodeksu tipiskākās prasības ir šādas: izturēties ar cieņu pret visiem, būt godīgam, taisnīgam, racionāli un saprātīgi izmantot talantu, līdzekļus un laiku, nepārtraukti rūpēties par profesionalitātes paaugstināšanu, nekaitēt citiem, ar cieņu izturēties pret savas un citu zemju kultūras tradīcijām, ievērot slepenību, neizpaužot klientu noslēpumus, augstu vērtēt cilvēku un viņa tiesības. Īpaši tiek uzsvērta kompetence, objektivitāte un godīgums.

Biznesa ētika ietver sevī gan verbālo komunikāciju starp partneriem, gan semantiskiem kontaktiem starp cilvēkiem. Tas ir sarežģīts un daudzšķautņains process, kurā dalībnieki ir orientēti uz kāda konkrētu mērķa sasniegšanu un skaidri zina savus uzdevumus.

Šajā komunikācijas procesā īpaša vieta ir zināmam reglamentam, dalībniekiem nākas pakļauties laika gaitā pieņemtiem nosacījumiem, kuri radušies saistībā ar dažādām nacionālām un kultūras tradīcijām, kā arī ar profesionālās ētikas principiem.

Pastāv dažādas „rakstītās” un „nerakstītās’ normas, kas jāievēro darījumu kontaktos. Šo pieņemto uzvedības normu kopumu, kas jāievēro biznesa vidē, sauc par biznesa jeb darījumu ētiku. Šis jēdziens ietver sevī gan morāli-ētisko pusi (uzmanība un ciņa pret darījumu partneri, rūpes par padoto u.t.t.), gan tieši dažādas uzvedības formas jeb biznesa etiķeti (estētiskā darījuma puse). Šie visi noteikumi ir nepieciešami, lai palīdzētu darījuma veicējiem rast labu kontaktu un veiksmīgi atrisināt radušos jautājumus. Tā kā etiķete biznesa aprindās ir pazīstama starptautiski, tā atvieglo komunikāciju arī starp dažādu valstu pārstāvjiem.


^ Darījumu ētika sevī būtībā ietver divas galveno jautājumu grupas:

* uzvedības un komunikācijas normas starp dalībniekiem, kuri ieņem vienādas pozīcijas (horizontālās)

* normas, kuras reglamentē darījumu attiecības starp vadītāju un padoto (vertikālās)


Kopējā prasība ir vienlīdzīga un labdabīga attieksme pret visiem darba kolēģiem, neiesaistot komunikācijas procesā savas personīgās simpātijas vai antipātijas.

 Ekonomisko un tikumisko attiecību problēmas.

Ekonomika – tautsaimniecība; ražošanas un sadales attiecību kopums.

Katras valsts politiskā stabilitāte ir atkarīga no ekonomiskās kārtības un uzplaukuma. Cilvēka liktenis ir atkarīgs no savas valsts saimnieciskās dzīves, jo viņš tiecas pēc materiālās labklājības un sociālām garantijām.

  Līdz ar saimnieciskajiem panākumiem, ekonomika un uzņēmējdarbība nes sev līdzi arī negatīvas iezīmes. Piemēram, nabadzību pārpilnības vidū, bezdarbu, ar pārtikas produktu kvalitāti saistītus skandālus, sadales taisnīgumu utt. Neskatoties uz to, protams, nevar būt nekādas runas par atsacīšanos no ekonomiskā un tehniskā progresa.

  No vienas puses, saprātīgi, lietderīgi un iedarbīgi veidota ekonomika attīsta cilvēkā ierosmi, darbīgumu, prasmi pieņemt lēmumus un tos īstenot. Tā dod iespēju saskatīt sava darba rezultātus un to nozīmi sev un citiem; ar savu izvēli apstiprināt cita cilvēka darba nozīmi sev, piemēram, pērkot cita ražotu preci. Labi paveikts darbs nostiprina darba tikumu un ļauj cilvēkam dzīvot tādu dzīvi, kas viņu nepazemo. Turpretī nesaprātīgi veidota ekonomika, piemēram, plānveida saimniekošana, rada cilvēkā bezspēcību saimnieciskā jucekļa un nekārtības priekšā, pakļaujot viņu pūļa nevaldāmajam spēkam, pamazinot viņa meistarību un apšaubot darba jēgu. Šādā situācija cilvēkos sekmē zagšanas, korupcijas, spekulācijas tieksmes, liekot nemitīgi domāt par elementāras izdzīvošanas nosacījumiem, atņemot neierobežotas sevis pilnveides iespējas. Laba materiālā nodrošinātība nesekmē garīguma attīstību.

  Ekonomikas un morāles attiecībās tradicionāli iezīmējas divi dažādi viedokļi. Viens no tiem ir saistīts ar liberālās ekonomikas teoriju, kas ir saistīta ar utilitārisma mācību, un uzsver ekonomiskās dzīves saistību ar ētisko. Redzamākie liberālās ekonomikas pārstāvji: skotu ekonomists un filozofs Adams Smits (1723 – 1790) un skotu filozofs un politologs Džeims Mills (1773 – 1836). Šo virzienu parasti mēdz dēvēt par attieksmju tradīciju, kad ekonomiskie jautājumi tiek apskatīti plašā sociālā skatījumā, ieskaitot tiesības un politiku. Otrs virziens ir saistīts ar amerikāņu ekonomistu un filozofu Amartiju Senu, angļu ekonomistu Deividu Rikardo (1772 – 1823) u.c. ekonomistu pārstāvēto inženieru tradīciju. Ekonomiskā teorija tiek saistīta ar tehniskām problēmām, ar iedarbīgāku, labāku ekonomisko mērķu īstenošanu, ar racionālu rīcību, attālinoties no vērtību un ētisko jautājumu risināšanas.

  Pēdējās desmitgadēs arvien vairāk tiek secināts, ka plašākā un perspektīvā skatījumā ekonomika nevar veiksmīgi attīstīties, nevērīgi izturoties pret morāli. Ievērojot ētiskos principus, ekonomika kļūst ražīgāka. Ekonomisko krīžu cēloņi ir morālie faktori. Ar morāli ir saistīti gandrīz visi ekonomiskie jautājumi. Darbs un bezdarbs, darba dalīšana, alga, pārdevēja un pircēja attiecības, darba ražīgums un tamlīdzīgas problēmas ir cieši saistītas ar taisnīguma, pienākuma, personības attīstības, tiesību, brīvības, atbildības, sirdsapziņas, cieņas un goda, dzīves jēgas jautājumiem.


Profesionālā ētika

  Profesionālā ētika ir vispārējas ētikas paveids, kurā ir ietvertas profesionālās saistības. Profesionālā ētika atgādina un atbalsta tās vērtības un normas, kas aizstāv valsts īpašuma un prestiža neaizskaramību, vienlaicīgi veicinot darbinieka personības attīstību, uzturot viņa pašcieņu un pašvērtību, kas tiek balstīta uz viņa atbildību, pienākumu un patstāvību. Šāda likumu un normu rašanās liecina par pozitīvām cilvēces tikumiskā progresa iezīmēm, jo ir saistītas ar personības vērtības palielināšanu un cilvēcību savstarpējās attiecībās.

  Ētika attur cilvēku no nesaprātīgas rīcības, kurās karjeras tieksmes un pašlabuma meklēšana uz citu rēķina, var kaitēt sev, sabiedrībai un valstij. Ētika sevī ietver arī personības labklājību, kas darba procesā ne vienmēr tiek uzskatīta par vērtību.

^ Profesionālajā ētikā parasti tiek aplūkotas šādas parādības:


* interešu nesaskaņas, domstarpības;

* attiecības ar apkārtējiem;

* individuālā atbildība un rīcības brīvība;

* morālās pamatsaistības.

  Visas šīs parādības ir savstarpēji saistītas, jo veido darbinieka ikdienu. Pamatsaistību ievērošana labvēlīgi ietekmē attiecības ar apkārtējiem, atvieglo nesaskaņu optimālu risinājumu, sekmē saprātīga lēmuma izvēli. Ja darbojas ētiskā apzināšanās, tad nav nepieciešamības tiesisko normu kopumos, kas regulētu sabiedriskās attiecības.

  Visās profesionālajās ētikās ir izstrādāti savi ētikas kodeksi, kas sevī ietver svarīgas saistības, kuru ievērošana veicina produktīvu un jēgpilnu profesionālo cilvēka darbību. Profesionālā ētika piedāvā pamatsaistības, kas ir ievērojamas lēmumu izstrādē un pieņemšanā, rīcības izvēlē, interešu nesaskaņas situācijās un attiecībās ar cilvēkiem.


^ Morālās pamatsaistības sastāv no šādām normām:


* būt godīgam, teikt patiesību;

* turēt solījumu;

* cienīt otru personu un īpašumu;

* pakļauties likumam.

  Profesionālajā ētikā jeb darba ētikā pastāv vairāki jēdzieni, kuri ir saistoši arī biznesa ētikas kontekstā.


  Pienākums ir viena no galvenajām ētikas kategorijām, kas ietver sevī tās obligātās prasības, ko dzīve, visa sabiedrība izvirza cilvēkam kā brīvai, saprātīgai un atbildīgai būtnei. Pienākuma jēdziens ir jāaplūko saistībā ar nejaušību un nepieciešamību, ar brīvību un nepieciešamību, cilvēka izvēles nejaušību un brīvo gribu, racionālo un emocionālo, ar cilvēku tieksmēm. Pienākums prasa mācīties, strādāt, cienīt un paklausīt vecākiem, skolotājiem, darba devējiem, būt kārtīgiem, centīgiem, priekšzīmīgiem.


Atbildība ir pienākuma iekšējā apjēgšana, paredzot savas rīcības iespējamās sekas un uzņemoties par tām atbildību. Lai mūsu dzīve būtu pēc iespējas labāk sakārtota ir nepieciešams apzināties katra atbildības robežas, par ko atbild valsts, pilsonis, skolēns, viņa vecāki un skolotājs. Svarīgi ir kam un kādā veidā mēs atbildam par savu rīcību. Vai tā netiek uzvelta kādam citam. Atbildība veidojas pakāpeniski un ilgstoši.


  Ētikas teorijās tiek izvirzīts gan psiholoģiskais, gan sociālais atbildības raksturojums.

  Psiholoģijā ir noteikti četri atbildības līmeņi.

 * Pirmais līmenis ietver sevī gatavību atbildēt par darbības pozitīvajām sekām, saņemt par to pateicību, bet neatbildēt par rīcības negatīvajām sekām.

 * Otrajā līmenī indivīds atzīst kopīgo, kolektīva vainu, bet atsakās no individuālās atbildības, ja to neatzīst kolektīvs.

 * Trešajā līmenī tiek kritiskāk vērtēta kolektīva un paša darbība, atsevišķos gadījumos atzīstot gan kolektīva, gan paša kļūdas, izjūtot nožēlu par slikti padarīto.

 * Ceturtais atbildības līmenis ir saistīts ar personības īpašībām, pārliecību, vērtībām, - ar tām personība salīdzina savu uzvedību.

 ^ Sociālajā raksturojumā var minēt trīs līmeņus: bezatbildība, seklā un dziļā atbildība.


* Bezatbildība ir saistīta ar personību, kas var atbildēt par savu rīcību.

 * Seklajā atbildībā cilvēks galvenokārt veidojas kā atbildības objekts un atbildība ir atkarīga no ārējiem faktoriem, piemēram, bailēm no soda, kolektīva un sabiedriskās domas sprieduma, situācijas.

 * Dziļā atbildība veidojas visu mūžu, pārvēršot par savu personisko pienākumu kādu sociāli nozīmīgu pienākumu, cieši saistot atbildību ar pašcieņu, sirdsapziņu un dzīves jēgu. Tā ir atbildība par galarezultātu.

 Gods ir cilvēka, sociālas grupas, tautas nozīmības, morālās vērtības, prestiža atzīšana. Gods liek cilvēkam tikumīgi rīkoties, lai apliecinātu savus vai kolektīva nopelnus sabiedrības priekšā. Goda jēdziens izsaka cilvēka konkrēto sabiedrisko stāvokli, viņa darbības veidu, tiek izteikts viņa prestižs. Pastāv visdažādākie cildinājuma un goda parādīšanas veidi, piemēram, goda zīmes, goda nosaukumi, goda raksti, goda sardze, goda diena, goda tērps. Godu parāda sveicinot, ievērojot noteiktas pieklājības normas. Ir izveidojušās noteiktas tradīcijas un ceremonijas. Sava veida goda celtnes ir pieminekļi un piramīdas. Valsts un tautas svētki ir noteiktas goda dienas. Ikviens laikmets ievieš savas īpašās iezīmes goda un cieņas satura formā.


Cieņa ir morālās apziņas jēdziens, kas izsaka cilvēka morālo vērtību. Tā ir morālā izjūta, attieksme pret cilvēku kā pret mērķi, nevis līdzekli, kas mūs pasargā no manipulācijas ar cilvēku, viņu izmantošanas savā labā. Cieņas apzināšanās ir cilvēka paškontroles un pašapziņas veids, uz kā balstās viņa prasīgums pašam pret sevi. Savas cieņas saglabāšana un apliecināšana, neļauj cilvēkam rīkoties necienīgi. Tajā izpaužas cilvēka lielākā vērtība, kas nereti ārēji ir grūti saskatāma, bet ir būtiskākā cilvēka morālē. Cieņa ir cieši saistīta ar tādām morālajām vērtībām kā brīvība, pienākuma apziņa, labā griba, patiesīgums, dzīves jēga, daiļums, mīlestība. Cieņa nav atkarīga ne no cilvēka ieņemamās vietas sabiedrībā, ne no viņa darba rakstura. No paša cilvēka ir atkarīgs, kāda būs viņa cieņa un kā viņš izpildīs savu cilvēka sūtību.





Pievienot dokumentu uz jūsu emuāru vai tīmekļa vietne
Novietojiet šo pogu uz jūsu vietni:
Dokumenti


The database is protected by copyright ©skola.okuladocs.com 2000-2013

send message
Dokumenti